-1 C
Rīga, Latvia
Tuesday, December 12, 2017
monēta kuzemes baroks

Latvijas sudraba kolekcijas 5 eiro monēta “Kurzemes baroks”, 2014. gads

2014. gadā, 9. decembrī, Latvijas Banka prezenteja kolekcijas eiro monētu veltīto Kurzemes barokām. LB kasēs monēta pārdošanā ir no 10. decembri. Tas ir sudraba kolekcijas 5 eiro monēta, kura tika kalta Polijā. Maksimāla tirāža – 10 000 monētas. Cena Latvijas Bankas kasēs – 51.65 EUR. Limiti pirmājas dienas bija līdz 5 monētas vienām cilvēkam. Savukārt šobrīd monēta joprojām ir pieejama Latvijas Bankas kases bez kaut kādiem limitiem, tajā skaita arī monētu komlekta “Kurzemes baroks”. Kā redzams attēlā zemāk, daži no monētu elementiem ir apzeltīti. Pagajušā, 2013. gadā Latvijas Banka jau izdeva Latvijas jubilejas latu zelta monētu veltīto Kurzemes barokam un tieši Lestenes baznīcai – 1 Lats “Ak, svētā Lestene!” monēta (arī ietilpst monētu kompleta “Kurzemes baroks”).

Monēta “Kurzemes baroks” tautas balsojumā, kurā pidalījas gandrīz 17000 cilvēku, kļuvā par “Latvijas gada monētu 2014”.

Tehniska informācija

Nominālvērtība: 5 eiro
Svars: 22.00 g, diametrs: 35.00 mm
Metāls: 925º sudrabs, kvalitāte: proof, ar apzeltītām detaļām
Kalta 2014. g. Mennica Polska S.A. (Polija)
Mākslinieki: Laimonis Šēnbergs (grafiskais dizains), Ligita Franckeviča (plastiskais veidojums)

Monētas priekšpuse (averss)
Akanta lapu vijums no Lestenes baznīcas altāra. No atveida pa kreisi augšā puslokā gadskaitlis 2014, vidū uzraksts 5 EURO, lejā puslokā uzraksts LATVIJA.

Monētas aizmugure (reverss)
Eņģelis no Lestenes baznīcas altāra. Atveidu ietver lejasdaļā puslokā vietoti uzraksti KURZEMES BAROKS (pa kreisi) un NIKOLAUSS SĒFRENSS (pa labi).

Monētas josta
Divi uzraksti LATVIJAS BANKA, atdalīti ar punktiem.

Monētu cena numismātikas veikalos

Monētas “Kurzemes baroks” cena numismātikas un suvenīru veikalos. Sākumcena Latvijas Bankā – 51.65 EUR. (SVARĪGI: ir pieejama LB kasēs!)
ss.lv – 50.00 – 51.00 EUR
rns.lv – 51.50 EUR
Latvijas Banka – 53.00 (46.85 EUR*)
Latviancoins.lv – 53.00 EUR

eurogold.lv – 53.00 EURAktuālo monētas “Kurzemes baroks” cenu var apskatīt coinsarea.com

*vairumtirdzniecības cena pērkot 10+ kolekcijas monētas vai monētu komplektus (taja skaita blisterus

Stāsts par monētu “Kurzemes baroks”

Lestenes baznīca reiz bija krāšņākais vēsturiskais dievnams Latvijas laukos. 1704.–1709. gadā slavenais Kurzemes hercoga Ventspils kuģu būvētavas koktēlnieks Nikolauss Sēfrenss, jaunākais, pēc Lestenes muižas īpašnieka Karla Frīdriha fon Firksa pasūtījuma radīja kokgriezuma iekārtu. Viens no Latvijas kultūras kanona 15 vizuālās mākslas šedevriem ir N. Sēfrensa darinātais Liepājas Sv. Annas baznīcas altāris, bet Lestenē papildus līdzīgam altārim atradās vesels šā meistara veidots ansamblis – kancele, biktssols, ērģeļu prospekts, baznīcēnu soli, patronu loža. Latvijas izcilākā baroka laika ērģeļu būvētāja Korneliusa Rāneusa 1707. gadā darinātais instruments atradās aiz grezna ērģeļu prospekta, kur mehānismi spēles laikā kustināja kokā grieztās figūras – eņģeļi spēlēja instrumentus, sita timpānus un cilāja spārnus, ķēniņš Dāvids diriģēja, bet visam pāri spārnus vēdīja liels ērglis. Mākslas, garīguma un mūzikas iedarbības spēks Lestenes baznīcā sasniedza tādu pakāpi, ka baznīcēni krita ceļos un sauca: “Ak, svētā Lestene!” Ar šo teicienu pausts galējs pārsteigums, sajūsma un pacilātība, tas vienmēr saistīts ar Lestenes baznīcu un iegājis latviešu tautas folklorā.

Lestenes baznīca ārēji ir skarba un vienkārša kā visas senās Kurzemes baznīcas, bet iekšpusē kokgriezuma iekārta sabalsojās ar interjera bagātīgo barokālo apdari – korintiskā ordera pilastriem, zeltītām konsolēm, rozetēm, eņģeļu galviņām. Gandrīz līdz 2. pasaules kara beigām viss brīnumaini bija saglabājies sākotnējā izskatā, pat smilšu pulkstenis uz kanceles malas gadsimtu ritumā nebija zaudējis nevienu no savām stikla piltuvēm. Tad sākās posta laiks. 1945. gada februārī padomju artilērijas apšaudē nodega baznīcas tornis, tika sašauts altāris.

Pēckara laikā baznīca tika sistemātiski demolēta, bet 1967. gadā ēkā iekārtoja graudu kalti. Par skulptūru izglābšanu jāpateicas māksliniekam Jurģim Skulmem, savukārt saglabājušās Lestenes baznīcas kokgriezuma iekārtas daļas 1964. gadā pārveda uz Tukuma muzeju. 1973. gadā visas ansambļa sastāvdaļas tika sakopotas Rundāles pils muzejā, kur tās kopš 1983. gada bija apskatāmas daļēji restaurētā veidā.

Sākot ar 2002. gadu, Lestenes Evaņģēliski luteriskā draudze pamazām atjauno baznīcas ēku, taču vēl pabeidzama celtnes atjaunošana, baznīcā atkal izvietojama un restaurējama kokgriezuma iekārta. Kopš 2012. gada baznīcā atkal stāv kokgriezumiem rotātais biktssols, ir atjaunoti barokālie baznīcēnu soli. Tas notiek tikai par ziedojumiem un nelielu projektu naudu. Šī monēta nav piemiņas zīme zaudētam šedevram, tā ir aicinājums sabiedrībai un katram cilvēkam palīdzēt atgūt Latvijas izcilāko baroka dievnamu, sadziedēt dziļās kara un padomju varas radītās brūces Lestenē.

Uz monētas redzami divi baznīcas altāra elementi – eņģeļa galviņa un akanta lapu vijums altāra sānu dekorā. Zelta monēta atgādina par Lestenes baznīcas izcilo mākslas vērtību un simboliski iezīmē N. Sēfrensa bagātīgi zeltīto kokgriezumu greznību.

Biogrāfija un mākslinieciskā darbība

Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (fürstl. Bildhauer) nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (Drogastzki, Drogast) un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (Bäse). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē.

Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls

Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā.

Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi.

Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes.

Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. 

Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi.

Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu.

No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511).

Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai.

Landzes baznīcas iekārta

Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti.

Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi.

Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki.

Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju.

Vairak informācijas jus atradīsiet www.makslasvesture.lv/ mājas lappā un Elitas Grosmanes grāmatā “Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740” (2002. gadā izdevums).